Savas dzīves sākumā Horhe neplānoja saistīt sevi ar katoļu baznīcu, gluži pretēji – viņu aizrāva eksaktās zinātnes. Viņš ieguva ķīmiķa-tehnologa diplomu, tomēr zinātnieka karjeru tā arī neturpināja.

Pirms lēmuma sekot garīgajam aicinājumam un kļūt par priesteri, Horhe veica vienkāršus “mirstīgā cilvēka” darbus – strādāja gan par laborantu pārtikas produktu izpētes laboratorijā, gan apkopēju. Vienu brīdi viņš pat strādāja par apsargu kādā Buenosairesas naktsklubā, gādājot, lai nevēlami viesi neatrastos klubā.

21 gada vecumā Horhi piemeklēja nopietnas veselības problēmas. Smagas pneimonijas dēļ viņam tika izoperēta daļa plaušas. Viņa dzīve kardināli mainījās, taču kāda cita notikuma iespaidā.

Garīgā ceļa sākums ar kārdinājumiem

Liktenīgais pavērsiens Horhes karjerā notika 1953. gadā, kad viņš pēc grēksūdzes sajuta aicinājumu sekot Ignācija no Lojolas – jezuītu reliģiskā ordeņa izveidotāja un pirmā vadītāja – piemēram. Ingnācijs no Lojolas (1491-1556) pameta militāro karjeru un pievērsās garīgajai. Viņa dibinātā ordeņa brāļu galvenā misija bija atgriezt neticīgos atpakaļ katoļu ticībā, izmantojot daiļrunību un zināšanas. Tāpat arī jezuīti veicināja izglītības attīstību, palīdzēja nabadzīgajiem un slimajiem cilvēkiem.

Ordeņa sludinātās vērtības Horhi uzrunāja, un viņš iestājās “Villa Devoto” garīgajā seminārā. Vēlāk gan viņš atzina, ka, mācoties seminārā, bija iemīlējies kādā meitenē. Negaidīti uzplaukušās jūtas lika viņam nopietni pārdomāt savas nākotnes izvēles, galu galā katoļu garīdznieki ievēro celibātu un velta sevi Dievam.