Rolands Virks, Jānis Škapars

2022. gada 6. jūlijs 00:00

Kur kaps, sarkofāgs un mirušais, tur arī es. Nezinoša laja viesošanās Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavas pilī, sarkofāgu iesvētīšana un pasākums, kādā nekad nav gadījies būt.

Kādas sešdesmit septiņdesmit reizes gadā es dodos uz kapiem. Miers un klusums, kas attiecīgajās stundās tur valda, ir nevis baudas avots, bet vitāla nepieciešamība. Reizēm arī eju uz baznīcu, kur vīraku smarža un ārpasaulīgā noskaņa allaž rosina domas un darbus. Retāk sanāk būt kādās kapenēs, tomēr ir precedenti. Reiz gadījās būt Rudbāržu baronu kapenēs jeb tā saucamajos Kungu kapos meža vidū. Vairāk jau kapeņu drupas – viss aizaudzis, sabrucis, tiesa, ne bez šarma. Savukārt sen atpakaļ Lielajos kapos bēgu no kādas toreiz vēl atvērtās kapličas, kurā, kā man šķita, auroja spoki.

Pagājušajā nedēļā devos uz Kurzemes hercogu kapenēm Jelgavas pilī, kur, kā runāja ļaudis, tika plānota divu sarkofāgu iesvētīšana. Kāpēc gan ne? – jautāju sev. Jauna pieredze un interesanti. Hercogu kapenes un sarkofāgus nekad neesmu redzē